Kā runāt tā, lai aicina pie galda?

Rolands Eimanis,
Frankfurtes un apkārtnes, Freiburgas–Bad Krocingenas,
Manheimas–Ludvigshāfenas, Minhenes un Briseles draudzes mācītājs

Ievada jautājums

Vairākkārt esmu jautājis teoloģijas studentiem, kāda šodien būtu attieksme, ja svešinieks pie durvīm teiktu: “Miers ar jums!”. Studenti vienmēr atbildēja, ka reakcija uz sveicienu būtu aizdomīga vai pat negatīva. Cilvēki un viņu uztvere mainās. Ukrainas aizstāvji, kas cīnās pret Krievijas okupantiem, miera novēlējumu mēdz uztvert gandrīz kā aizskarošu — “Nevis mieru, bet taisnīgu uzvaru mums vēliet”. Situācijas un apstākļi mainās, un līdzi mainās cilvēku vajadzības. Pārmaiņas ir pat apsolītas 2026. gada lozungā “Dievs teica: “Redzi, es visu daru jaunu!””. (Atkl 21:5) Kā šīs pārmaiņas ietekmē Baznīcu, kuras nemainīgs uzdevums ir sludināt Labo Vēsti visai radībai (Mk 16)? Vai uz šo jautājumu iespējama viena kopīga atbilde, ja apstākļi un cilvēki katrā draudzē ir atšķirīgi? Manuprāt, lai saprastu, kā Baznīcai kalpot mūsdienu pasaules realitātē, universāli ir tikai jautājumi, atbildes ir lokālas. Piemēram, uz jautājumu: vai kara apstākļos baznīcā jāatver slimnīca vai patversme, vai noliktava vai kā citādi jāpalīdz apkārtējiem, var atbildēt tikai vietējā draudze, kā to rāda līdzšinējo karu pieredze. Šajā rakstā padalīšos ar to, kādi jautājumi maina mani un māca man būt noderīgam apkārtējiem. Pastāstīšu par kādu Jaunās Derības tekstu, kurā nav neviena jautājuma, toties katrs vārds man kļuva par jautājumu.

1. Teksts Lūkas 10

Misijas pavēle — tā šo tekstu mēdz saukt, jo Jēzus dod pēdējos norādījumus saviem mācekļiem, pirms “sūtīja tos pa divi sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur Viņam bija jāiet”. Tad seko konkrēti, varētu pat teikt, metodoloģiski norādījumi: “Ejiet! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū. Nenēsājiet līdzi nedz maku, nedz somu, nedz apavus un ceļā nevienu nesveiciniet. Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera dēls, tad pār viņu dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums. Tajā pašā namā palieciet, ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Un nestaigājiet no mājas uz māju. Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā. Dziediniet tur slimos un viņiem sakiet: Dieva valstība ir tuvu jums. Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur neuzņem, izejiet tās ielās un sakiet: pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs pret jums nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir klāt.”

Teksts konkrēts, praktisks, bez svešvārdiem, jautājumiem. Bet, kad sāku šo tekstu nevis tikai lasīt, bet darīt, tas pārvērtās par jautājumu rindu. Lūk, daži: vai neņemt maku, jo naudu nevajag? Vai neņemt somu ar ceļamaizi, jo ēst un dzert negribēsies? Vai neņemt sandales, jo karstās smiltis, kas iekļūst zoles iekšpusē un rīvē pēdas, netraucēs? Vai ceļā nevienu nesveicināt, jo nav laika? Vai sveicināt: miers ar jums, ja tas atstumj?

Jēzus ne tikai jautā, bet arī atbild.

Ja šai misijas pavēlei pielieto tā saukto hiastisko argumenta formu (vārdu vai frāžu elementi tiek atkārtoti apgrieztā secībā — no grieķu burta X — hī), kas bieži tiek lietota Jaunajā Derībā, tad atklājas, ka katram Jēzus uzdevumam ir arī Viņa dots risinājums. Arī šo tekstu var veidot krusteniskā X formā.

EJIET! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū.

Nenēsājiet līdzi
nedz maku,

nedz somu,

nedz apavus

un ceļā nevienu nesveiciniet.

Lai kurā namā jūs ieietu,
vispirms sakiet:

miers šim namam!

Un, ja tur būs kāds miera dēls, tad pār viņu
dusēs jūsu miers; bet, ja ne,
tas atgriezīsies pie jums.

Tajā pašā namā palieciet,

ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir,

jo strādnieks ir savas algas cienīgs.

Un nestaigājiet no mājas uz māju.

Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur uzņem,

ēdiet, ko jums liek priekšā.

Dziediniet tur slimos

un viņiem sakiet:

Dieva valstība ir tuvu jums.

Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur neuzņem,

izejiet tās ielās

un sakiet: pat jūsu pilsētas putekļus,
kas pielipuši pie mūsu kājām,
mēs pret jums nokratām, bet to ziniet, ka

Dieva valstība ir klāt.

Katram mūsu jautājumam ir dota Viņa atbilde.
Ejiet, es jūs sūtu — nestaigājiet no mājas uz māju.
Nenēsājiet līdzi maku — jo strādnieks ir savas algas cienīgs.
Nenēsājiet līdzi somu — ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir.
Nenēsājiet līdzi apavus — tajā pašā namā palieciet.
Ja jūs tur uzņem, ēdiet — ja jūs tur neuzņem, izejiet.
Dziediniet tur slimos — jūsu putekļus pret jums nokratām.
Dieva valstība jums ir tuvu — Dieva valstība ir tuvu.

Tātad nav jāapstaigā ļaužu masas, bet jāiet pie konkrētiem cilvēkiem.
Tātad nevajag maku, jo samaksās;
nevajag maizi, jo pabaros un padzirdīs;
nevajag apavus, jo aicinās uzkavēties.

Atliek tikai viens jautājums: kā to visu pieredzēt? Kā runāt tā, lai aicina pie galda? Kad vaicāju šo studentiem, atbildes vietā vienmēr bija klusums. Visas iegūtās atbildes tikai rada jaunu jautājumu: kā runāt tā, lai aicina pie galda?

Vēdera teoloģija

Pēdējo jautājumu nevar atbildēt, to var pieredzēt. Pēdējo atbildi nedod teksts, bet tukšs vēders. Jo izdomāta atbilde ērti apstājas pie 10. panta: “..ja jūs tur neuzņem, izejiet.” Pateicu: “Miers ar jums”, man atbildēja: mums nevajag, te sektanti jau bija; un es lepni: “Ja jūs tur neuzņem, izejiet.” Viss formāli kārtībā, tikai aizgāju neko neiemācījies. Bet, ja noliek sevi Jēzus aprakstītajā situācijā, kad gribas dzert un ēst un kājas nogurušas, un nav naudas, par ko pirkt pārtiku, un nav jumta, zem kura patverties, tad tukšais vēders iemāca, ka pirms miera sveiciena vajag iepazīties un tad pavaicāt, vai var ko palīdzēt. Un tad pamanīt kaut ko labu cilvēkos un apkārtnē, un tad pavaicāt, kā cilvēki jūtas, pēc kā viņi ilgojas, un tad… Tā kopīgi ar studentiem secinājām, ka pirmajā reizē līdz miera sveicienam var nemaz nenonākt, bet, ja izrādām cieņu un mīlestību, tad aicinās otrreiz.

Tukšais vēders, izrādās, ir labāks skolotājs nekā teorētiska spriedelēšana un gudras tēzes. Tieši tukšais vēders iemāca:

ja gribi, lai tevi dzird, klausies;
ja gribi, lai tevī redz labo, redzi labo;
ja gribi, lai tev palīdz vajadzībā, pamani otra vajadzību.

Nobeigums

Tas, manuprāt, ir universāls jautājums: kā runāt tā, lai aicina pie galda? Un uz šo jautājumu ir iespējamas tikai lokālas atbildes. Atbildes tik konkrētas, cik konkrēts ir izsalkums. Atbildes tik reālas, cik reālas ir vajadzības cilvēkiem ap mani. Atbildes, ko katrai paaudzei un katrai draudzei jāatrod pašai.

Kad rakstu šīs rindas, ir 2025. gada vasara. Tāpat kā pirms gada, tā arī tagad eksperti spriež, ka karš Ukrainā var kļūt par pasaules karu. Un pasaules karš var iznīcināt visu dzīvo uz Zemes…

Ak, Tu
Dieva Jērs,
kas nesi pasaules grēkus,
apžēlojies,
apžēlojies
par mums!

Jebkurš karš beidzas, kad sākam sadzirdēt cits citu ar cieņu un mīlestību.
Vienīgi Dievam gods.

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju