Kāda ir jūsu ikdienas ticības un kalpošanas dzīve? Kādas pieredzes stiprinājušas ticību un veicinājušas jūsu kalpošanu?

Ilze Larsen, prāveste emerita, Mineapoles — St. Paulas draudzes mācītāja:

Manas mīļākās nodarbes ārpus darba ir mans dārzs un dažādu kultūru un tautu kulinārija. Ja iespējams noskatīties dārza vai kulinārijas pārraidi — esmu “uzāķējusies”! Mans nesenais āķis ir BBC TV raidījums “Gardener’s World”. Ar ikdienas kalpošanu ir kā ar dārza kopšanu — vienmēr ir kaut kas jauns, ko iemācīties un saprast, ko darīt, un šis process nekad nebeidzas.

Šovasar manā dārzā gandrīz viss ir audzēts no sēklas. Jau martā izliku tās uz palodzes. Šogad izdevās no sēklas izaudzēt samtenes, kas pagājušajā gadā bija neveiksmīgi. Samteņu sēkliņas ir vienas no vismazākajām, ko esmu turējusi savās rokās. Asteres, no Latvijas atvestās cūku pupas, melones un puķuzirnīši — šogad viss izdodas un aug! Eksperimentēju arī ar liniem un griķiem, kas uzlabo augsni. Iesēju sarkano āboliņu, un Jāņos man galvā bija vainags no pašaudzētām rudzupuķēm, samtenēm, smilgām un dārzniecībā pirktas, mājās iestādītas rozes.

Šogad vērīgi vēroju laika zīmes un klimata izmaiņas. Sapratu, ka atkal būs agrs un ļoti silts pavasaris, un tāpēc jāpasteidzas ar stādīšanu. Pagājušais gads to iemācīja, jo gribēju, tāpat kā citus gadus, sākt āra darbus maija beigās, bet diemžēl bija daudz par vēlu, un kaut kas jau izauga, bet ne tā, kā bija cerēts.

Rakstot šo apcerējumu, ir jūnija beigas, un skaidri redzu, ka pūles atalgojušās — sēkla, kas iesēta, vēl sniegam esot uz zemes, kas augusi gaismā un siltumā istabā uz palodzes, šobrīd dārzā zeļ un plaukst. Jūnijs ir arī manas ordinācijas jubilejas mēnesis. 25 gadus esmu pavadījusi kalpošanas darbā. Tas bijis kā dārzs, kas kādreiz audzis labāk, citreiz ne viss izdevies kā cerēts. Kalpošanā ir grūti redzēt patieso rezultātu un gala augļus… Tādēļ mans dārzs ir kā brīnišķīga atlīdzība par visu, ko, kalpojot baznīcā, neredzu nedz uz papīra uzrakstītu, nedz rokām aptaustāmu rezultātu. Katrs zieds, katra lapa, katrs aizmeties auglis māca par cerību, pacietību, arī stāsta par to, kas tam vajadzīgs vai kā ir par daudz, lai raža izdotos, lai katra puķe koši uzziedētu, lai beigās varu to gan sasmaržot, gan sataustīt, gan redzēt rezultātu un just gandarījumu par savām rūpēm.

Šis ir labākais veids, kā varu aprakstīt ikdienas kalpošanu. Caur alegoriju ar dārza audzēšanu, kopšanu un prieku, ko tas man dod. Un tik bieži nāk prātā līdzības par Dievu kā patieso dārznieku un saimnieku, par sēklu, kas jāiesēj zemē, lai zemzemes tumsā tā saņem spēku, pēc tam gaismas un siltuma apņemta dod no sevis ko jaunu, skaistu un spēcinošu.

Pieredzes kalpošanā ir bijušas visdažādākās. Bet vislabākā un lielākā, kas man devusi spēku turpināt kalpot ordinētā amatā, ir manas tagadējās draudzes vēlēšanās pamanīt un atzīmēt šos gadus. Lai gan esmu neilgi Mineapoles — St. Paulas draudzē, tā ar savu mīlestību tur mani gaismā un savas sirds siltumā, un tas dod spēku turpmākai kalpošanai, mums augot kopā.

Guntis Bukalders, Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs:

Ir dzirdēts, ka mēs visi rīkojamies saskaņā ar savu patieso ticību. Ne teorētisko, par kuru lasām vai dzirdam stāstus, bet reālo ticību, kas ir mūsu zemapziņā. Kas veido šo ticību? Tā ir gadu gaitā uzkrātā dzīves pieredze, ejot kopā ar Dievu.

Esmu pieredzējis, ka pat visgrūtākajos dzīves brīžos Dievs ir tuvu klātesošs — neredzams, it kā nemanāms, bet tomēr izved cauri vislielākajām grūtībām. Pēc tam, atskatoties uz visu, varu teikt: “Paldies, Dievs!” Neskaitāmas reizes Dievs ir “piespēlējis” kādu papildu darbu, lai es varētu atrisināt finansiālas problēmas, kritiskos brīžos ir sūtījis cilvēkus, kas var uzklausīt vai palīdzēt.

Šā gada martā, ierodoties uz mācībām Vitenbergā, saņēmu zvanu no Latvijas, ka mana māte, kas jau divarpus gadus bija pansionātā, ir aizsaukta mūžībā. Vislielākā problēma bija, kā to pateikt tēvam, kas tobrīd atradās slimnīcā. Un notika brīnums — nākamās dienas rītā zvanīja tēvs un priecīgs teica, ka viņu apmeklējusi slimnīcas kapelāne, atnesot viņam krūzi karstas kafijas. Tēvs viņu nosauca par eņģeli. Sazinājos ar kapelāni, viņa ieteica paziņot sēru vēsti, izmantojot videozvanu. Man pašam tas neienāktu prātā, jo ikdienā neizmantoju videozvanus. Un tiešām — tas bija vislabākais risinājums! Bijām visi kopā, kaut fiziski tālu cits no cita. 

Liela nozīme garīgajā dzīvē ir lūgšanām — ne tikai personīgām, bet arī kopīgām. Iespēju robežās katru trešdienas rītu cenšos pieslēgties Latvijas apgabala garīdznieku kopīgam lūgšanu brīdim. Tas palīdz neieslīgt savā mazajā pasaulītē. Man ir uzticēta LELBP mājaslapas uzturēšana. Ik reizi, publicējot rakstus vai ziņas, priecājos, kā Dievs svētī un vada mūsu Baznīcu visā pasaulē. Nesen mani aicināja palīdzēt vadīt dievkalpojumus Vidusanglijas draudzē Derbijā. Ir prieks par entuziasmu, ar kādu cilvēki Derbijā nāk uz dievkalpojumiem!

Kārlis Žols, LELBP arhibīskaps:

Domāju, ka nebūšu oriģināls, sakot, ka stiprinājumu un enerģiju garīdznieks iegūst pats savā darbā, savā kalpošanā. Šis stiprinājums nav nekur tālu jāmeklē, nav noteikti jābrauc kaut kur citur “atpūsties”, jo aizbēgt no savas dvēseles cilvēks nevar. Tā tas ir arī man. Esmu pieredzējis, ka cilvēki, kuri smeļ stiprinājumu no tevis kā no garīdznieka, tev to arī sniedz, visbiežāk paši to neapzinādamies. Tas, ko tu kā garīdznieks, pieskaroties citu cilvēku dvēselēm, tiem dāvā, atklājot Dieva tuvumu, kļūst par tavu paša iekšējo bagātību, apliecinājumu par Dieva tuvumu tev pašam.

Protams, nepārvērtējami svarīgi ir arvien smelties no saviem spēka avotiem gan fiziski, gan dvēseliski, gan garīgi — kā mēs moderni sakām — neizdegt. Jāatzīst, ka diemžēl šo pieredzi arī pats reiz esmu guvis un savā ziņā esmu par to arī pateicīgs. Šī pieredze ir daudz iemācījusi — ieklausīties sevī, savā ķermenī, klusuma un miera vērtību, laika nozīmību un ka lielu daļu no tā, kas noticis, nevar pavērst atpakaļ, lai arī kā to vēlētos. Izdegšanas pieredze iemācījusi arī to, ka atbildīgs par savām rīcībām esi tikai un vienīgi tu pats. Kad šajā apziņā esi iegājis dziļāk, tu saproti, ka patiesībā tikai tad arī esi pa īstam gatavs kalpot, būt instruments Dieva rokās. Kad apzinies gan pats savu atbildību, gan to, cik patiesībā esi atkarīgs no Dieva un apkārtējiem, tu šajā apziņā arī iegūsti lielāku pārliecinātību par sevi. Tas notiek, kad esi apzinājies savu vājumu un to, kā piepildās vārdi: “Tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā.” (2Kor 12:9)

Līdz ar to nāk arī izpratne, cik ļoti man pašam vēl ir jāaug un jāmācās. Mani mēdz mulsināt dažu garīdznieku ilgstoša apstāšanās savā izglītošanās ceļā, ierobežošanās nemainīgā tikai vienas autoritātes viedokļa uzklausīšanā un paklausīšanā. Savukārt, mani iedvesmo citu garīdznieku nebeidzama izaugsmes un garīgas un dvēseliskas bagātināšanās vēlme.

Ikdienas ticības un kalpošanas dzīve nav atdalāma no attiecībām ar līdzcilvēkiem un pasauli, vidi un dabu. Ticība un kalpošana var būt dzīva un patiesa tikai tad, kad iekšēji redzi, dzirdi un jūti to, kas notiek ap tevi un tevī, kad esi gatavs smelt no tā, ko Dievs un Viņa Vārds tā visdažādākajās izpausmēs sniedz. Katram tas ir kas savs, noteikts un konkrētās pieredzēs balstīts.

Es esmu pateicīgs par savām pieredzēm — par Dieva vadību savā dzīvē un mūsu Baznīcā, kuru Dievs ļauj man un mums visiem kopā pieredzēt.

Dace Zušmane, Latvijas apgabala vikāre:

Mana pilna laika kalpošana jau gandrīz divas desmitgades saistās ar paliatīvo aprūpi un hospisu kā kapelānei. Mans aicinājums ir būt līdzās tiem, kam zemes gaitas tuvojas noslēgumam un sniegt atbalstu sērās, ieskaitot bēru vadīšanu, ja tuvinieki tā vēlas. Lai gan man nav draudzes tās ierastajā izpratnē, kurā kalpoju, tomēr plašākā izpratnē es ticu, ka ar savu kalpošanu nesu Kristus vēsti — Viņa klātbūtni un mierinājumu pasaulē, kurā ir tik daudz dažādu ciešanu, meklējumu un pārdomu, īpaši dzīves noslēgumā.

Manu ticību un kalpošanu pēdējā laikā stiprina apziņa, ka esmu viena no garīgā ceļa gājējām un Dieva meklētājām šajā pasaulē. Es neesmu tikai tā, kas pārstāv garīdznieku pasauli, kas orientējas teoloģijā un pārzina kapelānes darbu, bet vispirms es esmu tieši tāds pats cilvēks kā otrs, kuram man dota iespēja ieskatīties acīs un saredzēt Dieva līdzību. Tāpēc ticu, ka nenāku pie otra no ārpuses, bet no iekšpuses, jo piederu tai pašai cilvēces kopienai.

Es ticu, ka šādi mēs kopā turpinām rakstīt Dieva stāstu — caur patiesām sarunām, jautājumiem, meklējumiem, asarām, nopūtām, nožēlām un pateicības vārdiem. Svarīgākais ir tas, ka spējam būt ievainojami, pazemības pilni viens otra un Dieva priekšā un atceramies, ka, neskatoties uz mūsu kļūdām, nepilnībām un šaubām, joprojām esam glābti, tikai pateicoties Dieva žēlastībai, kas ir dāvana ārpus jebkura nopelna dzīves gājumā. Šī lielā žēlastība lai turpina vadīt mūs ikvienu!

Sarma Eglīte, Klīvlandes Apvienotās draudzes mācītāja, LELBA Vidienes apgabala prāveste:

Atskatoties uz 40 aizvadītajiem gadiem kopš manas ordinācijas, jādzied Eduarda Rozenštrauha dziesma “Vecās likteņdzirnas”. Līdzīgi kā melderim, man “jau matos sarmo sidrabsniegs, [bet] acīs vēl un skatos kvēlo jaunīb’s prieks”. Piedziedājuma noslēgums izteic dziļu patiesību: “Gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ.”

Spēju iedomāties laiku skrienam kā stirnas, bet, lai gan man ir spilgta iztēle, nespēju iedomāties, ka laiks skrien tik ātri, ka Dieva acīs “tūkstoš gadi ir kā vakardiena, kas prom, kā sardzes laiks, kas naktī”. (Ps 90:4) Dieva mūžības skatījumā 40 gadi ir īss mirklis… Mirklis, kas sastāv no daudziem mirkļiem. Atbildot uz jautājumu: “Kas stiprinājis manu ticību un veicinājis manu kalpošanu?”, prātā iešāvās dažādi apstākļi, notikumi un mirkļi. Dalos ar tiem. Tie nav sarindoti kādā īpašā kārtībā.

• Draudzes locekļi, kam rūp savas attiecības ar Trīsvienīgo Dievu un vēlas tās padziļināt.
• Ļaudis, kas lūdz par mani un manu darbu.
• Mana ģimene.
• Jaunieši, kas atvērti domāt, runāt un jautāt par Dievu, ticību un reliģiju (draudzē un Vasaras vidusskolās).
• Bērni, kas ar prieku un/vai zinātkāri piedalās ticības mācībā un dievkalpojumos (draudzē un nometnēs).
• Dievkalpojumi, kuŗos dievlūdzēji, mani ieskaitot, no visas sirds, ar visu savu dvēseli, prātu un spēku dzied, slavē un lūdz Dievu, tā stiprinot savu uzņēmību turpināt kalpot Viņam ar prieku.
• Palīdzības darbs.
• Lūgšanas.
• Bībeles lasīšana, stundas un izglītības turpināšanas iespējas.
• Lasīšana.
• Ieklausīšanās.
• Garīgā mūzika un dziesmas.
• Sadarbība un dalīšanās ar amata māsām un brāļiem.
• Dārzs un daba.
• Sirsnība.
• Sadarbība.
• Uzticība.
• Atbalsts un/vai lutināšana.
• Ļaudis, kas mani redz ne vien kā garīdznieci, bet arī kā cilvēku.
• Humors.
• Dieva mīlestība un žēlastība.

Gundega Puidza, Čikāgas Ciānas draudzes mācītāja:

Ticības un kalpošanas dzīve, protams, gadiem ejot, ir mainījusies. Taču arī ikdienā eju, daru, strādāju un par ticības formu neiespringstu. Es tai sekoju, veidojos un mainos. Dievs savā asprātībā joprojām nebeidz pārsteigt.

Aizņemtā cilvēka dzīve bieži vien ir iegrožota lielpilsētas satiksmē, sastrēgumos, centienos laikus paspēt galapunktā, un tā kā ikdienas steiga, lielie attālumi un kompaktais grafiks diktē savus noteikumus, man ir svarīgi atrast iespēju parunāties ar Dievu. Ne vienmēr var tā skaisti piecelties pirms saules lēkta un ar kafijas krūzi rokās nesteidzīgi apcerēt paredzētās gaitas. Tāpēc lūgšana un dialogs ar Dievu jāietilpina rīta soļošanā, satiksmes izaicinājumos vai uz nākamo tikšanos gaidot.

Kalpošanā man svarīgākās ir attiecības ar cilvēkiem, jo ceru, ka caur mani Dievs pie viņiem ciemojas, sarunājas un uzmundrina. Tāpēc telefona zvani, apciemojumi un sarunas birojā ir kalpošanas neatņemama sastāvdaļa, kas atgādina par aicinājumu. Tikpat svarīgi ir arī vienatnes mirkļi, kad, ieejot savā klusajā birojā, varu ieslīgt pārdomās par kalpošanas dinamiku — kas draudzei un sabiedrībai šajā laikā ir visaktuālākais, kur es varu noderēt un kur man labāk paiet maliņā.

Ļoti svarīga man ir grāmata. Automašīnā man tās ir pat vairākas, ja nu nejauši iegadās mazliet brīva laika kādai lappusei. Ja pa dienu neesmu ēdusi maizi, nejūtos izsalkusi, bet, ja neesmu lasījusi grāmatu, tad gan vakarā tai veltu izsalkušu skatienu.

Man nepatīk sēdēt — ne sapulcēs, ne konferencēs, ne arī sinodēs. Būtu priecīga, ja tās visas varētu sarīkot pastaigu veidā. Tas gan būtu brīnišķīgi! Tāpēc mani sajūsmina cilvēki, kas piekrīt piedāvājumam pusdienu vai pasēdēšanas vietā iet sarunu pastaigā.

Labākie skolotāji jeb ticības stiprinātāji un kalpošanas veicinātāji droši vien manā dzīvē ir neizdošanās, kritieni, dzīves puni un zilumi, tāpat kā vilšanās un negaidīti novērtējuma mirkļi. Mēs, latvieši, tā īpaši nemēdzam svaidīties ar uzmundrinošām frāzēm. Bet varbūt labi vien ir, jo, pateicoties pastorālā atbalsta trūkumam, Dievs veidoja manī neatkarīgus spriedumus. Ja zini, kas esi — kas sasniegts, kas pārdzīvots, kas apgūts un kam iziets cauri, ir gandrīz neiespējami tikt profesionāli noniecinātam.

Neesmu apaļo dzīves gadu sentimentāliste, bet varbūt 50 gadus varētu nosaukt par zīmīgu dzīves, kalpošanas un mīlestības skolas izlaidumu, uz kuru pārdomāti iets, apzinīgi pildīti mājasdarbi un godīgi kārtoti eksāmeni. Interesanti, kādu diplomu man izsniegtu dzīves Direktors — Dievs.

Kaut naivums, diplomātija un politkorektums nav manas stiprās puses, ceru, ka enerģija nezudīs un būšu gatava vēl daudziem jauniem apvāršņiem, paliekot noderīga draudzei, Baznīcai un savai latviešu tautai. Tāpēc aktualitāti nezaudē psalma vārdi: “Māci mums skaitīt mūsu dienas, ka dabūjam gudru sirdi!” (Ps 90:12)

Ojārs Freimanis, Latvijas apgabala vikārs:

Pirms daudziem gadiem kāds cilvēks centās mani pārliecināt, ka būt par mācītāju ir tas pats, kas strādāt jebkuru citu darbu. No vienas puses, varētu domāt, ka tā ir. Tomēr, no otras puses, un tā ir mana pārliecība, ko atbildēju šim cilvēkam, ka mācītāja amats nav īsti darbs, bet aicinājums un visas dzīves pamata fundaments. Proti, es nevaru, veicot mācītāja pienākumus svētdienās un citās kalpošanas reizēs, uzvilkt kolārkreklu un būt garīdznieks, bet pārējā laikā būt parasts cilvēks. Reiz, apmeklējot kādu kristīgo skolu ASV Ohaio štatā, uz sienas ieraudzīju piestiprinātu atgādinājumu ar apmēram šādu tekstu: “Nedomā domas, ko tu negribi, lai Jēzus zinātu. Nerunā vārdus, ko tu negribi, lai Jēzus dzirdētu. Nedari to, ko tu negribi, lai Jēzus redzētu.” Faktiski tas ir tas pats, ko sūdzam grēksūdzes lūgšanā, kad sakām: “..domās, vārdos un darbos”, tikai izteikts bērniem saprotamā veidā. Šis skaidrais atgādinājums ir kļuvis par manas ticības dzīves un kalpošanas moto, un tas sasaucas arī ar apustuļa Pāvila rakstīto: “Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds — ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu: jūs esat Kunga Kristus kalpi.” (Kol 3:23–24)

Jau kopš Vecās Derības laikiem Dievs Kungs iedibināja garīdzniecību, dodot levītu ciltij kalpošanas uzdevumu. Ar šo uzdevumu viņi dzīvoja ikdienā. Tieši tā es saprotu arī savu kalpošanu — Kristus man ir uzticējis rūpēties par saviem sekotājiem ne tikai svētdienās, bet visā manas ikdienas dzīves laikā. Man patīk cilvēki, runāties ar visiem un ātri uzticēties. Reizēm šāda uzticēšanās kādam cilvēkam ir mani pievīlusi, jo esmu ticis izmantots savtīgos nolūkos, taču joprojām es cilvēkiem uzticos. Uzticība vienmēr ir veicinājusi manu kalpošanu un, protams, stiprinājusi manu ticību. Pāvils raksta: “Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur Viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība — uzticību Dievam, uzticība Dievam — cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs.” (Rm 5:1–5) Šajos Pāvila vārdos atspoguļojas kristieša dzīve, kurā ir gan kāpumi, gan kritumi, tomēr mums vienmēr ir jāpaliek uzticīgiem Dievam un, pēc manas pieredzes, arī citiem cilvēkiem, jo tas mūs veido un attīsta, dodot enerģiju un resursus dzīvei un kalpošanai.

Dāvis Kaņeps, Hamiltonas Kristus draudzes mācītājs, LELBA Kanādas apgabala prāvests:

Ticība, gluži kā rūpīgi kopts ugunskurs, prasa no manis sevišķu uzmanību. Man šo ticības liesmu uztur vairāki taustāmi avoti, katrs sniedzot savu siltumu un gaismu:

• Personīga lūgšana un meditācija — klusi rīti, kad veltu laiku lūgšanai vai meditācijai, līdzinās nakts laikā izdegušā ugunskura vietas sakopšanai jaunam ugunskuram. Savācu pagales, viena otra, iespējams, vēl gruzd, un salieku tās centrā. Rūpējos par jaunu iekuriņu (klusums pārdomām un kādam lūgšanas vārdam), savācu domas, tāpat kā savākt jaunas pagales, un salieku visu savās vietās. Man palīdz rīta rituāls, risinot krustvārdu mīklas, jo tas prasa īpašu uzmanību un vingrina smadzenes.
• Dažus rītus sniedzos pēc gadagrāmatas un ātri ieskatos kalendāra daļā, lai iegaumētu tās dienas lozungu. Dažreiz tas uzrunā, citās reizēs — ne sevišķi.
• Kad uguns liesmas apgaismo un atsaldē sirdi un domas, varu sākt domāt par dienas pirmajiem un nākamajiem pienākumiem. To varbūt tikai mācītājs un ģimene apjēdz (un ko bieži citiem nespēj paskaidrot), cik daudz mazāki un lielāki pienākumi prasa uzmanību. Kaut vai šis raksts kā piemērs!
• Ugunskuru nepārtraukti jāuzmana. Tas gan var būt nogurdinoši, bet tā arī ir sava veida privilēģija. Sargāt to nereti nozīmē sargāt ģimeni, cilti vai draudzi — pārnestā nozīmē. Ja tas izdziest — sevišķi aukstā ziemas naktī, tad plēsoņi nebaidās lauzties iekšā pie saimes un sals ātri vien var atnest cilvēkam galu. Tāpat ir ar garīgo dzīvi — tā mums bibliski pamatoti mācīts, bet, izpildot savu pienākumu, arī katrs izjūt apsolījuma laimi un prieku. Pabīdot kādu pagali tuvāk otrai, lai labāk deg, un īstajā brīdī uzmetot jaunu pagali.
• Daba un radība — pastaiga dabā, lapas smalkuma vai saullēkta varenības vērošana rada bijību un atgādina par Dieva cēlāko plānu. Šie brīži atgādina, ka ticību var atrast arī ikdienišķā skaistumā. Tie arī atgādina, ka viss, uz ko es skatos, reiz sakaltīs un noderēs kādam citam ugunskuram. Kaut kā tā.

Katra diena ir citāda, taču ir noteikts ritms, kas liek mazāk satraukties, izjust mazāk stresa. Tāda jau arī netrūkst — atzīšos godīgi.

• Kluss un iekšējs vakara pārskats — dienas beigās pārdomāju, cik esmu sajutis saikni ar savu ģimeni: priekos, grūtībās, kā arī negaidītas žēlastības brīžos. Varu lūgties par citiem vai izlasīt īsu garīgu pārdomu, lai dienu noslēgtu mierā. To cilvēku sejas, kurus tuvākajā laikā esmu apciemojis, arī parādās it kā acu priekšā, un par tiem piedomāju. Dažreiz tas ir smagi. Draudzes locekļu bēdas varētu noslāpēt prieka liesmas, bet lēnā garā mācos, kā par tām nesatraukties. Un tad, kad pienākusi stunda pateikt “ar labu nakti”, jāpārliecinās, ka ugunskurs nepārtop par ugunsgrēku, un jāuztic nakts miers Dievam, kurš tālāk gādās par visu. Tā, lūk.

Ticība man nav viens atsevišķs gadījums, bet nepārtraukta kustība, ko veido ikdienas ieradumi, nelieli mīlestības darbi un bijības mirkļi. Viss kopā tas ļauj ticībai degt.

Dāgs Demandts, Toronto Sv. Andreja draudzes mācītājs:

Ir viens Bībeles pants, kas spēlējis lielu lomu manas kalpošanas un ticības dzīvē. Tas ir Jāņa 1. vēstulē 4:16: “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” Dieva mīlestība ir mani vadījusi un svētījusi!

Ikdienas kalpošanā paļaujos uz Dieva mīlestību, uz Jēzus Kristus žēlastību un Svētā Gara sadraudzību. Šādi Trīsvienīgais Dievs atbalsta mani kalpošanā, līdz ar to varu uzticīgi kalpot. Sekoju Dieva Vārdam Bībelē un Ticības apliecībās. Cenšos sadzirdēt Dieva gribu un saredzēt zīmes, ko Viņš man rāda caur citiem cilvēkiem, tādējādi mēģinu uzticīgi kalpot savas draudzes vajadzībām.

Ikdienas ticības ceļā atgādinu sev, ka esmu Dieva radīts un ka Dievs vēlas, lai esmu sadraudzībā/kopienā ar Viņu. Dzīve ir ceļš, un mēs, kristieši, esam ceļā — ceļagājēji, meklētāji un sekotāji. Kad domāju par aicinājumu, tas ir izsakāms vienā vārdā — kalpot. Mana kalpošana pēdējos 25+ gados ir daudzkārt mainījusies — vispirms kļuvu pērminderis, tad kalpoju draudzes valdē, pēc tam atbildēju aicinājumam kļūt par diakonu un vēlāk — par mācītāju. Kalpošanas dzīve ir ļoti ietilpīga: mīlēt, sludināt, klausīties, aprūpēt, strādāt ar jauniešiem, būt aizrautīgam un vēl daudz vairāk. To cenšos darīt ik dienu.

Aicinājums vadīt LELBA Jaunatnes nozari pirms 18 gadiem stiprināja un paplašināja manu aicinājumu kalpot jauniešiem. Šajā amatā esmu strādājis, lai: 1) iepazīstinātu jauniešus ar nozares darbību un faktu, ka šāda nozare vispār eksistē; 2) programmā jaunieši varētu stiprināt savu ticību, piedalīties labdarībā un satikties ar citiem latviešu jauniešiem diasporā un Latvijā. Galvenā kalpošana šajā jomā ir bijusi nozares darbības atjaunošana “sēklas” projektos, vadot vairākus labdarības projektus Latvijā. Ikdienā jūtu aicinājumu palīdzēt citiem — labdarība kā dzīvesveids.

Ikdienas ticības ceļā man ir ļoti svarīgi studēt Bībeles tekstus. Īpaši sprediķa gatavošanā ir jāpēta tekstu vēsturiskā nozīme un jālasa komentāri. Parasti lasu tekstu angliski, kādreiz apskatos Jaunās Derības tekstu grieķu nozīmi. Dieva Vārdam ir stiprs pamats manā kalpošanā. Kā luterānis ļoti sekoju Mārtiņa Lutera mācībai “Sola Scriptura”. Katru dienu arī lasu Brāļu draudzes lozungus, kas stiprina, uzrunā un atklāj kaut ko jaunu. Kā luterānis esmu lepns par to, kā mēs saprotam Dieva žēlastību, kas mums dāvināta ik dienu.

Guna Reina, LELBA Rietumu apgabala vikāre:

“Palieciet vienmēr lūgšanā, un esiet tajā modri ar pateicību.” (Kol 4:2)

Manu ikdienu un kalpošanu, tāpat kā daudzu citu, būtiski mainīja Covid–19 pandēmija. Sākumā biju satraukta par to, ka nevarēju turpināt ierasto ikdienas rutīnu un kalpošanas pienākumus. Uz brīdi šķita, ka neesmu vairs vajadzīga. Taču Dievs mūs nekad neatstāj un vienmēr piedāvā kādus risinājumus. Neatkarīgi no apstākļiem mums ir dota iespēja kalpot Dievam un cilvēkiem — vienmēr un visur. Tas stiprināja manu ticību un apliecināja, ka varu turpināt kalpot līdz šim neierastā veidā.

Tad kopā ar vīru sākām gatavot virtuālos svētbrīžus. Es sagatavoju saturu, bet viņš rūpējās par videoierakstu, uzfilmēto materiālu montāžu un to pārvēršanu skaistos video svētbrīžos. Iesaistījām visu trīs Kalifornijas draudžu priekšniekus, ērģelniekus, mūziķus un laju kalpotājus. Tā bija brīnišķīga iespēja sadarboties un iepazīties ar kaimiņu draudzēm. Video svētbrīži, attālinātās Bībeles stundas un garīgās pārrunas palīdzēja pārvarēt laiku, kad nevarējām sanākt kopā.

Covid pandēmijas laikā gūtā pieredze jauno tehnoloģiju pielietošanā iedrošināja turpināt tās izmantot arī tagad, kad ar prieku atkal varam nākt kopā un būt dievnamā. Mūsu dievkalpojumus var skatīties tiešraidē, un tā dievkalpojumā var piedalīties un Dieva Vārdu dzirdēt arī tie, kuriem nav iespējas būt klātienē.

Kad jau bijām atguvušies no pandēmijas, pasauli satricināja pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Kara šausmas neatstāja vienaldzīgu nevienu. Cilvēkus atkal pārņēma bailes, nedrošība, neziņa — īpaši domājot par mūsu mīļās tēvzemes Latvijas brīvību un drošību. Draudzes locekļu mudināta, jau pirmajā kara vakarā aicināju uz lūgšanu Zoom platformā. Apsolīju, ka turpināšu lūgt katru vakaru līdz pat kara beigām. Karš vēl nav beidzies — un mēs joprojām lūdzam.

Aizvien ik vakaru sanākam uz lūgšanu. Aizvien ik vakaru lūdzam par Ukrainu, bet lūdzam arī par mūsu pašu vajadzībām — par ģimenēm, slimajiem, draudzēm, Baznīcu. Lūdzam no sirds Jēzus vārdā un ticam, ka Dievs visu redz un dzird. Esam piedzīvojuši, ka lūgšanas tiek atbildētas, atbildētas citādi, nekā esam lūguši, vai vēl neatbildētas, kas nozīmē — jāgaida un jāturpina lūgt.

Mūsdienīgo tehnoloģiju lietošana plašajā kalpošanas laukā ir veicinājusi iespēju ikdienā būt kopā pat tad, kad mūs šķir liels attālums.

“Lūdziet Dievu arī par mums.” (Kol 4:3)

Atpakaļ uz Gadagrāmatas satura rādītāju