2025. gada 7. oktobris, Rīga, Latvija: PLF ģenerālsekretāre mācītāja Dr. Anna Burghardta uzstājas ar atklāšanas runu Pasaules Luterāņu federācijas Eiropas Baznīcu vadības konsultācijā, kas notiek Rīgā, Latvijā, pulcējot aptuveni 80 baznīcu vadītājus no Centrālās Rietumeiropas, Centrālās Austrumeiropas un Ziemeļvalstu reģiona, ar tēmu “Iemiesot cerību, radīt pārmaiņas”. Foto: WLF/Albin Hillert
Luterāņu baznīcu vadītāji no trim Eiropas reģioniem, kas pieder pie Pasaules Luterāņu federācijas (PLF), no 6. līdz 9. oktobrim tikās Rīgā, Latvijā, lai apspriestu tēmu, kā “Iemiesot cerību, radīt pārmaiņas” sabiedrībā šodien.
Sanāksmi, kas notika Rīgas Lutera akadēmijā, organizēja PLF ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) un Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē (LELBP) atbalstu. Dalībnieki izteica pateicību abām Baznīcām par sirsnīgo uzņemšanu un viesmīlību, kas deva iespēju uzzināt vairāk par vietējo baznīcu dzīvi.
Konsultācijas sākās ar Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā Vecrīgas sirdī, kuru vadīja arhibīskaps Rinalds Grants (LELB) un sprediķoja arhibīskaps Kārlis Žols (LELBP), atgādinot sanāksmes dalībniekiem, ka “kristieši un baznīcu vadītāji ir aicināti iemiesot dzīvu ticību, uzdrīkstoties uzticēties Dieva apsolījumiem mūsu lēmumos un rīcībā mūsdienās, mūsu konkrētajās situācijās”. Abi arhibīskapi kopā ar Igaunijas (Urmas Viilma) un Lietuvas (Mindaugas Sabutis) baznīcu vadītājiem nedēļas gaitā runāja par savu baznīcu dzīvi, pievēršoties to vēsturei, identitātei un misijai arvien sekulārākā sabiedrībā.
Nākamās trīs dienas diskusijās un prezentācijās tika runāts par to, ko nozīmē iemiesot cerību, būt patiesai baznīcai un dalīties cerībā mūsdienās. Atklāšanas sesijā PLF ģenerālsekretāre māc. Dr. Anne Burghardte dalījās pārdomās par cerības dažādām izpausmēm, uzsverot pastāvīgo cerību, kas atrodama Dieva vārdā un sakņojas “inkarnācijas teoloģijā”. Šai teoloģijai, viņa teica, jābūt kontekstuālai, atšķirot, kur evaņģēlijam ir jāizaicina dažādās kultūras prakses un sistēmas, un kur evaņģēlijs ir jāiekļauj kultūrā. Viņa norādīja, ka tā ir gan personiska, gan kopienas teoloģija, kas aptver rūpes par visu Dieva radību. Tā runā pravietiski un ir līdzjūtīga, sakņojoties Dieva žēlastībā un atzīst mūsu tuvāko ciešanas par savējām.
Burghardte uzsvēra, ka pasaulē, kurā tiek grauta demokrātija, apšaubīta starptautiskā sadarbība un populistiskie politiķi par prioritātēm izvirza savtīgās intereses un protekcionismu, baznīcām ir jārisina maldinošu teoloģiju jautājums, paliekot iekļaujošām, aicinošām un atvērtām daudzveidībai un citu vajadzībām. Viņa teica, ka “PLF liecība var kalpot kā piemērs tam, kā saglabāt savu identitāti, vienlaikus saglabājot atvērtību” pret citiem.
Domājot par cerību no antropoloģiskā skatu punkta, Latvijas Universitātes profesore Aivita Putniņa sniedza galveno prezentāciju, balstoties uz savu pētījumu par latviešu sieviešu perspektīvām dažādās ticības kopienās. Viņa ieteica, ka mūsdienu sarežģītajā pasaulē baznīca var izstrādāt instrumentus, lai izskaustu vardarbību un dalītos cerībā, rādot piemēru, kā klausīties un būt saskaņā ar citiem, izrādot “empātiju un rūpes par citu cilvēku jūtām”.
Trīs Eiropas reģionu pārstāvji dalījās personīgās pārdomās par cerību, ko var rast, kad cilvēki apvienojas, lai cīnītos pret netaisnību un solidarizētos ar neaizsargātām kopienām. Viņi runāja par krīzēm, ar kurām šodien saskaras sabiedrība, uzklausot pirmavotus par Krievijas karu pret Ukrainu, kā arī atzīstot pieaugošo naida runu un ksenofobiju daudzās valstīs. Viņi uzsvēra vajadzību pēc kopības un sadraudzības kā vietām, kur stiprināt viens otru ar mūsu cerību Jēzū Kristū un Dieva atbrīvojošajā žēlastībā.
Jaunie draudžu vadītāji, kuri nesen piedalījās Eiropas Jauniešu sanāksmē Parīzē, dalījās ar savām prioritātēm miera veidošanā — gan konfliktu risināšanā, gan nepieciešamībā vairāk veltīt resursus personīgai labklājībai un garīgās veselības sekmēšanā. Viņi informēja dalībniekus par Starppaaudžu taisnīguma darba grupu, kas pašlaik izstrādā dokumentu, kuru tā iesniegs PLF Padomei, lūdzot atsauksmes no visām Eiropas baznīcām.
PLF ģenerālsekretāra asistents ekumenisko attiecību jautājumos profesors Dirks Lange dalījās pētījumos par to, ko nozīmē būt “ticību apliecinošai kopienai”, ņemot vērā gan šajā gadā atzīmējamo 1700. gadadienu kopš Nīkajas koncila, gan 2030. gadā atzīmējamo Augsburgas Ticības Apliecības 500. gadadienu. Norādot, ka abi dokumenti tika rakstīti, ņemot vērā sava laika konkrēto vēsturisko, politisko un reliģisko kontekstu, viņš uzsvēra, ka abi dokumenti “izaicina mūs atrast atbilstošu valodu pašreizējam kontekstam”. Viņš paskaidroja, ka Nīkajas koncila baznīcas vadītāji meklēja jaunus veidus, kā apliecināt evaņģēliju savā laikā, pretojoties “nepatiesām runām un viltus stāstiem”, tostarp “kārdinājumam atjaunot pagātnes laikmetu, padarot to ‘atkal lielisku’ (great again).”
Līdzīgā veidā Augsburgas ticības apliecinājums atkārtoti apstiprina “seno baznīcas ticību”, vienlaikus liekot “Dieva taisnojošo rīcību Jēzū Kristū visas dzīves, visas doktrīnas un pat sirds baznīcas centrā”. Profesors Lange norādīja, ka mūsu konfesionālā identitāte veido mūsu izpratni par to, ko nozīmē būt kopienai, un, ka tā ir “nevis kā identitātes zīme, kas rada robežas vai sadalījumus, bet kā dāsns ekumenisks devums visai baznīcai”. Viņš atgādināja, ka baznīcas vadītāji šodien ir aicināti pievērsties kritiskiem (un bieži vien šķelšanos raisošiem) jautājumiem caur “Dieva iesaistīšanās, Dieva taisnošanas darba” prizmu, kas “gan atbrīvo, gan pārveido”, veidojot draudzes par cerības pilnām kopienām. Mēs visi esam aicināti interpretēt ticības apliecinājumus mūsdienu kontekstā.
Plenārsēdēs un grupu diskusijās tika pārrunāti daži no konfliktus raisošiem jautājumiem, ar kuriem šodien saskaras baznīcas, tostarp jautājumi par dzimumu taisnīgumu, līdztiesību un sieviešu ordināciju. Dalībnieki dalījās pārdomās, ka cerības var būt ambivalentas, kad identitātes un cieņas vīzijas un cerības nonāk savstarpējā konfliktā. Dalībnieku piedzīvotā sāpe bija skarbs atgādinājums par brūcēm, kas šodien joprojām pastāv mūsu baznīcās un kopienās.
Dalībnieki arī uzklausīja kopienu pārstāvjus no visas pasaules, tostarp baznīcu vadītājus no Āfrikas, Latīņamerikas, Karību reģiona un Āzijas, kuri dalījās ar viedokļiem par mūsu konsultācijas tēmām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Okupācijas muzeja un parlamenta apmeklējumi mums deva iespēju uzzināt vairāk par Latvijas sabiedrību. Trīs dienu diskusijas sniedza bagātīgu garīgo pieredzi, dziedot un lūdzoties, klausoties Dieva vārdā un kopīgi daloties Sakramentos.
Kā baznīcu vadītāji mēs apzināmies, ka esam nepietiekami novērtējuši mūsu PLF kopības lielo daudzveidību pat mūsu trijos Eiropas reģionos. Šī ceļojuma beigās, dodoties pretī Augsburgas Ticības apliecības jubilejai, mēs atstājam Rīgu ar uzdevumu atrast jaunus veidus, kā dzīvot kopā un kā ticību apliecinošai kopībai liecināt pasaulei.
“Atdzimuši dzīvai cerībai” 1. Pēt 1:3
