Intervijas ar LELBP arhibīskapu Kārli Žolu turpinājums. Sākumu varat lasīt šeit, 2. daļu šeit un 3. daļu šeit.
Intervijas turpinājumā pārrunājam arhibīskapa amata kandidāta darba programmas ceturto pamatvirzienu — latviskās kultūras pieredzi kristīgajā baznīcā un draudzē.
Kā nepazaudēt latviskumu?
G.: Arhibīskapa amata kandidāta darba programmas noslēgumā Tu piemini latviskumu: “Mums trūkst kopības, iespējas pulcēties uz jēgpilniem un vērtīgiem pasākumiem, mums trūkst latviskās kultūras pieredzes.” Protams, liela nozīmē ir katra indivīda vēlmei pašam saglabāt savu senču tradīcijas un kultūru, kā arī vēlmei iesaistīties aktivitātēs, kas to veicina. Ja Tev lūgtu vienā vai divos teikumos raksturot latviskumu, ko Tu atbildētu?
K.: Sāksim ar to, ka mēs īsti nezinām, kas ir latviskums, tāpat kā mēs īsti nezinām, kas ir vāciskums, zviedriskums utt. Mums ir dažādi minējumi, mums ir kādas raksturīgas iezīmes, bet – tāpat kā ir dažādi vācieši, ir arī dažādi latvieši, dažādi zviedri, lietuvieši un arī krievi ir dažādi. Bet latviskums garīgā nozīmē, nerunājot par kādām abstraktām lietām, aktuālais, reālais latviskums 21. gadsimtā, 2025. gadā, ir meklējams jautājumā: kā es kā cilvēks, kas dzīvoju Latvijā vai kaut kur citur pasaulē, tomēr spēju kaut ko pozitīvu sniegt šai zemei un valstij — Latvijai , un tās tautai — tas ir latviskums. Sniegt ko pozitīvu, ne atstāt šo valsti, šo tautu, šo vietu, neaizmirst par to. Ne tikai 18. novembrī, 4. maijā, Lāčplēša dienā, Kalpaka dienā, svinīgos dievkalpojumos noraudāt kādu asaru. Lai latviskums nav tikai dzejolis, kas tiek noskaitīts, lai tā nav kritika, ka Latvijā viss ir slikti, bet, apzinoties to, kas ir slikti, tu domā un meklē risinājumus, ko tu pats vari darīt, lai tur būtu labāk. Ja tevī nav šīs apziņas, tad tevī, diemžēl, nav latviskuma. Mēs varam dziedāt latviskas dziesmas, uzvilkt skaistus tautas tērpus, iziet skaistā gājienā, noturēt dievkalpojumu senā veidā, bet tam nav liela vērtība reālajā dzīvē, izņemot, ja caur to mēs saviem bērniem un bērnu bērniem parādām, ka tas mums patiešām ir svarīgi, nevis virspusējā līmenī, kur, izejot no attiecīgā rituāla, mēs par to aizmirstam un dzīvojam tālāk.
G.: Kolīdz baznīcā pieminam latviskumu, uzreiz rodas jautājums par latviskās kultūras attiecībām ar kristīgo ticību. Ir garīdznieki, kas izsaka bažas par neopagānisma ienākšanu kristīgajā baznīcā/draudzē. Kāda, Tavuprāt, būtu vēlamā vai ideālā ticības un kultūras mijiedarbība vai saikne?
K.: Nekautrēšos teikt, ka, pēc manām domām, pilnīgi pieņemami ir baznīcā un kristīgā draudzē dziedāt tautas dziesmas; mēs varam nākt un spēlēt kokles, paust latviskās tradīcijas, latviskās folkloras un tautas bagātības — es neredzu tur pretrunu. Tas bet manā skatījumā ir tad, ja mēs zaudējam pamatidentitātes galveno asi, kas ir Kristus. Šī ass, ap ko mēs rotējam un dzīvojam, kurā mēs, kā Svēto Rakstu vārdi saka, “dzīvojam un kustamies, un esam”, šī galvenā ass — tai ir jābūt Kristum un to mēs nedrīkstam pazaudēt. Un tai, manā skatījumā, ir jābūt vissvarīgākai, viscentrālākai, visgalvenākai. Atkārtošos, ka tas nekādā gadījumā neizslēdz to, ka mums ir jāciena, jārespektē savas tautas tradīcijas, tautas bagātības, jādzīvo ar tām. Mums ar tām ir jādzīvo, jo tas ir tas, kas mēs esam. Mēs esam kristīgi cilvēki, kristieši, bet mēs esam arī latvieši. Varbūt reiz mēs saplūdīsim kādā lielākā kopumā, bet, paldies Dievam, tas vēl nav noticis. Mēs runājam savā valodā, un tā ir mūsu bagātība, mūsu tradīcijas ir mūsu bagātības. Mūsu dziesmas, mūsu gara mantas ir mūsu bagātības, un es ticu, ka tās mums ir jāvieno vienā veselumā ar to pamatasi, kas ir Kristus.
G.: Kas kopīgs latviskajai dzīvesziņai (dainām) ar kristīgo ticību, un kur tās, Tavuprāt, atšķiras?
K.: Man nupat ienāca prātā tautasdziesma “Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam gudris padomiņš.” Tautasdziesmās bieži ir sastopams vārds “Dieviņš”, kas kristietībā un monoteisma reliģijās nav — tur ir Dievs Tēvs, Dievs Radītājs. Tautas dainu pūrā ir “Dieviņš”, kas ir kaut kas it kā mīļāks, lai arī varbūt naivāks. Te ir dažādās dimensijas no tā, kas ir Dievs, dievišķais, Radītājs. Ir Dievs Tēvs, kas izpaužas jūdu–kristiešu reliģijās un, ejot uz priekšu, mūsu kristīgajā Baznīcā ir Dievs Dēls un Svētais Gars — svētā Trīsvienība, kas ir pamats mūsu ticībai un visai mūsu garīgai dzīvei. Es ticu, ka svarīgi ir nenostatīt šīs dimensijas pretstatā. Savādāk mēs aplaupām paši sevi, savu tautu, savus bērnus un iespējams — arī Baznīcu. Mums kā kristiešiem un kā baznīcas cilvēkiem, saglabājot šo asi, kas ir Svētā Trīsvienība, tajā pat laikā vajadzētu respektēt un cienīt, cik mūsu ticība un izpratne atļauj, būt klātesošiem tajā, kas ir mūsu tautas gara mantas. Tas nenozīmē svešu dievu pielūgšanu, bet tas nozīmē respektu un cieņu pret to, kas ir mūs pamats, no kā mēs nākam kā tauta.
G.: Runājot par latvisko dzīvesziņu, es iedomājos tādas lietas kā darba tikumu, attieksmi pret dabu, Tu iepriekš pieminēji arī tuvumu ar Dievu, kas dainās vienlaikus ir it kā tuvs un tomēr, manuprāt, nedaudz izplūdis — pretstatā tam kristīgā ticība dod diezgan konkrētu skatījumu uz Dievu. Tajā pašā laikā kristietība vairāk uzsver attiecības ar Dievu, piedošanu, izlīgšanu — šos jautājumus dainas neaplūko tik daudz. Manuprāt, šīs ir divas atšķirīgas sfēras.
K.: Jā, piekrītu. Nāk prātā rinda no dainām “Dievs ienāca istabā” — te ir antropomorfiskais Dieva tēls, tuvums ar Dievu. Kristietībā, Svētajā Vakarēdienā mēs uzņemam Kristus miesu un asinis, kas daudziem cilvēkiem ārpus kristietības ietvara vēl ar vien liekas mazliet dīvaini. Bet arī tautas tradīcijās ir ideja par savienošanos ar Dievu. Piemēram, ir ārkārtīgi skaisti daži latviešu folkloras elementi, tautasdziesmas, saistībā ar cilvēka izvadīšanu pēc viņa aiziešanas no šīs pasaules. Bieži vien tautasdziesmās ir nojaušama mūžības perspektīva, kas kristīgajā ticībā ir viens no ticības pamatiem. Folklorā arī šo dimensiju var nojaust. Latviešu dainas to atzīst un respektē. Arī ētika, kas ir tautasdziesmās, mums ir ļoti tuva. Te ir tas, ko mēs Jaunajā derībā lasām, ka Dievs dažādos laikos dažādos veidos ir runājis, bet pēdējos laikos Viņš ir atklājies caur Kristu. Tas ir tas, kas mums ir jāpatur — Dievs dažādos veidos ir atklājies mums, cilvēkiem. Šīs Dieva atklāsmes mums varbūt ir pat nezināmas, bet kā kristieši mēs zinām, ka Dieva augstākā atklāsme ir Kristū.
G.: Manuprāt, dainas ir gan tautas kopīgi, gan indivīdu personīgi, subjektīvi novērojumi, nojausmas, pārdomas, atziņas, savukārt kristietība ir dievatziņa, ko saņemam no ārpuses, daudz konkrētāka. Tajā pat laikā nevar noliegt tautasdziesmās izteiktās rūpes par dabu, kas kristietībā, diemžēl, ilgi ir tikušas ignorētas. Tiešām, pārsteidzoši, cik daudz tautasdziesmas runā par iejūtīgo attieksmi pret apkārtējo pasauli, lai nevienam netiek pāri nodarīts.
K.: Jā, tiešām: “…Ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes”. Šeit es gribētu pieminēt vēl dažus aspektus. Mēs ienākam šajā pasaulē, mēs piedzimstam šajā pasaulē jau, kā šajā gadījumā, latvieši. Mēs nepiedzimstam par kristiešiem, par Kristus sekotājiem mēs izaugam. Lai es izaugtu par Kristus sekotāju, man taču vispirms ir jāpiedzimst savas tautas vidē. Es nebūšu kristietis, ja nebūšu piedzimis kādā konkrētā kontekstā, un arī, ja konkrēto kontekstu, kurā esmu piedzimis, es nicināšu vai to noliegšu. Jebkāda savas daļas noliegšana ved tikai un vienīgi uz konfliktiem, problēmām. Te ir jautājums par integrēšanu — vai es savu pamatu, no kā nāku — vai es to varu integrēt savā jaunajā attīstības pakāpē, kas man ir kā Kristus sekotājam? Šo jautājumu varam šķetināt tālāk — vai, man kļūstot par draudzes, par baznīcas locekli, es automātiski esmu īsts kristietis? Nē, arī tur vēl man jāaug pretī tam, kas ir Kristus, pretī Kristus realitātei, Kristus atklāsmei — arvien jaunai. Tā ir nepārtraukta integrēšana — augšana ticībā, augšana dievatziņā, augšana Kristū.
Noslēgums sekos.
Māc. Guntis Bukalders,
LELBP Virsvaldes preses sekretārs
Foto: Aleksandrs Aleksejevs / LR-4
