Daudziem mums ir savas atmiņas par to laiku. Es kā pusaudze tanī laikā mācījos poligrāfiķos un manā skolā Palasta ielā drukāja avīzes. Mans vīrs, kad bija visus posteņus apstaigājis un safotografējis, meklēja vietu atpūsties un to atrada Doma baznīcas trešajā balkonā, pie ērģeļu stabulēm, tur bijis silts un kluss. Lejā gan rosība nerimusi, jo baznīcas vidū bija hospitālis, bet sānos visu laiku bijis pieejams ēdiens un silti dzērieni. Mana tante mājās smērēja grozu ar sviestmaizēm, vārīja karstu kafiju termosā un brauca uz Vecrīgu paēdināt uz barikādēm sēdošos. Mana ģimene Madonā kā daudzi citi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās ķēra katru ziņu kripatiņu par to, kas notiek Rīgā. Un daudzi bija gatavībā braukt uz Rīgu un cīnīties, ja tāda vajadzība rastos. Kā tagad zinām, arī no otra pasaules gala! Tas bija unikāls laiks, kuru piedzīvojām. Tad mēs vēl pat nezinājām, par ko sapņot, bet ilgas un cerības mūs spārnoja un vienoja.
Pateicamies Dievam par šo piedzīvoto un visu labo, ko saņemam kā šīs mūsu tautas ticības, pārliecības, vienotības, drosmes un degsmes augļus! Lai Dievs mūs stiprina, ka Latvijas tauta ir arvien vienota, saliedēta un spēcīga, lai katrs tās posms ir novērtēts un atzīts, lai katram ir vieta un iespēja dzīvot, augt, strādāt drošībā un labklājībā. Ar Dievpalīgu!
LELBP Latvijas apgabala prāveste Ieva Puriņa
Foto ©Rihards Puriņš
