Pirms pieciem gadiem

Pirms pieciem gadiem neaizmirstamas stundas pagāja lūgšanās un pārdomās. Todien katram bija zināmi skaidri uzdevumi, kas būs jāveic Konsekrācijas dievkalpojumā, kā arī pirms un pēc tā. Par to bija gādājuši gan arch.emer. Elmārs E. Rozītis un mana ilggadējā, nepārspējamā un neatvietojamā administratore Tija Abula, gan manas mīļās Milvoku ev.lut. Sv. Trīsvienības draudzes locekļi un padome, ārkārtīgi spējīgās un sirsnīgās priekšnieces Sandras Kalves vadībā. Ar draudzes lielo atbalstu un sirsnību šī diena nesa lielu svētību tik ļoti daudziem. Paldies! Bija tik neatvietojama mana priekšteča, arch. Elmāra E. Rozīša 21 gadu pieredze! Viņš līdz ar Virsvaldes locekļiem, LELBA pārvaldi, un prāv. Sarmu Eglīti visu tik labi sagatavoja. Torīt nebiju mājās. Par tur sabraukušajiem ģimenes locekļiem un draugiem gādāja mīļais vīrs Ivars ar palīgiem. Par savu ģimeni Dievam nekad nebeigšu pateikties!

Viņi saprata, kādēļ biju palikusi viesnīcā viena, kaut nejutos viena. Klausījos datorā, kā 19. aprīlī mūsu latviešu dievnamā sākās mūzikas pavadītās lūgšanu stundas. Koncerta dalībniekus – izcilus mūziķus, starp kuriem bija arī ērģelniece, māc. dr. Anita Gaide, trompetists Benjamiņš Aļļe un Brusubārdu ģimenes locekļi, bija sarunājusi dr. Astrīda Kaugara. Tas viss palīdzēja izjust dziļu Kristus mieru. Paldies arī par iepriekšējās dienas mēģinājumu, ko vadīja prāv. dr. Sarma Eglīte. Izjutu – viss ir drošās rokās. Bija klāt arī visi mani tik uzticīgie un spējīgie pērminderi.
Torīt miera sajūtu radīja arī tas, ka abas meitas – Zīlīte un Kaijiņa ar godu ienesīs un iznesīs Baznīcas krustu, ievadot gājienu, kurā piedalījās daudzas jo daudzas mīļās amata māsas un mīļie amata brāļi. Bībeli ienest bija uzticēts manā dzīvē nozīmīgajam mācītājam, prāv. Ivaram Gaidem. Tikai, izejot no savas ‘izolācijas’ mācītāju sakristejā, redzēju, ka jūs esat klāt! Līdzās bija arī viesi no Latvijas – Arhibīskaps Jānis Vanags un bīskaps Einārs Alpe, viesi no Vācijas un Īrijas. Pa pieciem gadiem ar tiem kopā esmu strādājusi un daudz labāk iepazinusies.

Atceros, cik droša sajūta bija zināt, ka ērģelnieks Ernests Brusubārdis III gādās, ka gadījumā, ja es pavisam nepareizā toņkārtā uzsāktu liturģiskos dziedājumus, viņš automātiski transponētu visus pārējo. Taču, jūsu mīlestību izjūtot, nebija bailes, atradu pareizo toni. Arī prāv. Sarmai un Milvoku tautas deju kopas “Metieniņš” vadītājai Intai Veldrei bija izdomāts plāns, kā visus vienot lūgšanā, kad bīskapi par mani lūdza. Ļoti gribēju, lai visi piedalītos, visiem rokās sadodoties. To spējām arī dēļ latviešu tautas tērpu jostām.
Un koris! Koris tik skaisti dziedāja, arī korāli, kas bija radīts Konsekrācijas dienai, man nezinot, kad pēc prāv. Sarmas ierosinājuma tika iesūtīti komponistu darbi, no kuriem tika izvēlēta Viļa Kolma dziesma “Nebīsties!”. Tā vēl skan ausīs un neskaitāmas reizes šajos piecos gados ir atgādinājusi, ka neesmu viena. Paldies! Gribu pateikties par to, ka un kā pa šiem pieciem gadiem mūsu LELBĀL Virsvalde kopā ar mani ir strādājusi, lai nestu svētību mūsu Baznīcai! Pateicos katrai draudzei, to valdēm un katram, kas kopā esat Kristus Baznīca!
Pirms pieciem gadiem neredzēju, kā ar autobusiem sabrauca ļaudis no mūsu tuvākajām draudzēm, lai kopā ar citiem atrastu vietu amerikāņu luterāņu draudzes Mt. Zion dievnamā. Pusgadu pirms tam, pavisam sniegotā ziemas dienā, meklējot vietu, kur mēs varētu pulcēties Konsekrācijas dievkalpojumam, viens šīs draudzes valdes loceklis šķūrēja sniegu un uzreiz bija skaidrs – vieta atrasta, kā arī iegūti jauni draugi! Tā nebija nejaušība vai tikai laimīga sagadīšanās. Ar laiku mēs sapratām, cik tā bija liela Dieva svētība!
Pieci gadi pagājuši, bet vēl droši vien daudz ko nezinu, kas todien notika. Nemanīju, kā fotografēja Edvīns Erkmanis un citi; kā lejas telpās latviešu skolas vecāki pie griestiem piekarināja zvaigznes, ko bērniņi bija uztaisījuši; kā mīļās dāmu komitejas locekles, priekšnieces Kaijas Petrovskas vadībā gādāja par Virsvaldes locekļiem un visiem – arī par to, lai no tuvuma un tāluma nosūtītie un savestie pīrāgi tiktu izlikti līdz ar manas mīļās mammiņas izceptajiem dzeltenmaizes kukulīšiem! Neredzēju, kā draudzes padomes locekļi strādāja, arī atbalstot Andri Antonu un Dāvidu Indriksonu, lai visi pēc dievkalpojuma tiktu paēdināti. Todien nevarēju iedomāties, ka tiks saziedoti vairāk kā $35.000 jaunradītajam Misijas fondam, kas nesis neizmērojamu svētību mūsu Baznīcai! Paldies!

Varētu jau ilgi turpināt dalīties pateicībās un atmiņās, kas liekas sevišķi svētīgas šodien, kad nevaram būt kopā, bet pulcējamies virtuālā pasaulē. Pirmie četri gadi un desmit mēneši manā kalpošanas laikā pagāja gandrīz vai skriešus, daudz jo daudz ceļojot pa pasauli! Kas par svētību iepazīties ar tik daudziem uzticīgiem, ļoti atjautīgiem, apdāvinātiem un, jā, unikāliem Dieva Vārda kalpiem! Mūsu vidū nākušas jaunas amata māsas un brāļi, daži aizgājuši Dieva mierā. Paldies par katru! Dažas pārmaiņas bijušas sevišķi svētīgas un tomēr izaicinošas. Varbūt lielākā – mūsu darbības atsākšana Latvijā. Šis darbs turpinās un ticu, nesīs svētību! Atskatoties ir jāpiemin ļoti grūtais 2017. gads, kad lūgšanās bijāt man un ģimenei klāt Dieva mierā pavadot pārāk daudzus ģimenes locekļus, starp tiem mammiņu, brāli, tanti, māsas vīru, brāļa meitas vīru, pēc gada – audžu tēvu. Jūsu līdzjūtība un spēks tiešām stiprināja. Paldies!
Ātri pienāca šī diena, kaut pēdējie divi mēneši mainījuši manas kalpošanas un dzīves ritmu un raksturu. Kad vīrusa briesmas mazināsies, neesmu viena, kas prasa, vai gribēsim doties atpakaļ dzīvē – tādā, kāda tā bija pirms. Šķiet, visa pasaule mainījusi savu ‘ātrumu’. Gribam, lai slimnieki ātrāk atveseļotos, ārsti, medmāsiņas, palīgi beidzot atpūstos, un bezdarbnieki dotos atkal strādāt. Bet, vai mājās ar saviem bērniem dotais laiks, vai virtuālās tikšanās no attāluma – vai tas viss būs mums iemācījis, kā labāk komunicēt? Kā citam citu īsti uzklausīt un sadzirdēt bez tik lielas steigas? Ticu, ka šis ir pārbaudes laiks arī mūsu Baznīcai – krīzes dēļ tā būs kļuvusi stiprāka. Šis laiks mūs savedis kopā rūpēs citam par citu un apziņā, cik viens otram esam vajadzīgi. Lai Dievs turpina svētīt mūsu kalpošanu, lai kāda tā izveidotos arī pēc krīzes!

No sirds pateicos par katru apsveikumu, vēl vairāk – par jūsu draudzību Kristū! Pieci gadi paskrējuši un tomēr lēnām padziļinājuši vēlmi kopā ar jums turpināt kalpot – ar pateicību un prieku Tam Kungam, kas mūs katru ir izredzējis un nolicis, lai mēs ietu un nestu augļus, kas paliek, Viņa žēlastības spēkā, Viņam vien par godu un slavu!

Jūsu, + Lauma

Citi Jaunumi