Ticības apliecības

Ticības apliecības ir Svētajos Rakstos pamatoti baznīcas mācības dokumenti. Daudzas baznīcas uzskata šīs apliecības par patiesu Svēto Rakstu mācības kopsavilkumu.

I Apustuļu ticības apliecība sākotnēji radusies kā senbaznīcas Kristību apliecība Romā. Ir liecības, ka tā bijusi sastopama jau otrajā gadsimtā. Mūsdienās pazīstamo un lietoto formu  Apustuļu ticības apliecība ieguva viduslaikos, kļūstot Rietumu Baznīcās par vispārēju un ekumenisku ticības apliecību:

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē (mirušo valstībā), trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu, kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.

II Nīkajas ticības apliecība tika pieņemta 381. gadā II ekumeniskajā — I Konstantinopoles — koncilā, kurā svinīgi tika apstiprināta I ekumēniskajā — Nīkajas — koncilā 325. gadā formulētā ticības apliecība. Šī ekumeniskā ticības apliecība ir visvairāk lietotā Baznīcas vēsturē — gan Austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoļu, gan arī daudzās protestantu Baznīcās:

Mēs ticam uz vienu vienīgu, visuspēcīgu Dievu Tēvu, kas radījis debesi un zemi, visu, kas redzams un neredzams.
Un uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, kas no Tēva dzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir radīts; kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas, un cilvēks tapis, kas par mums krustā sists zem Poncija Pilāta, cietis un aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Svētajiem Rakstiem, un ir uzņemts debesīs, un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos; Viņa valstībai nebūs gala.
Un uz Kungu Svēto Garu, kas dzīvu dara, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams, kas caur praviešiem runājis,- un uz vienu, svētu vispārēju un apustulisku Baznīcu. – Mēs apliecinām vienu kristību grēku piedošanai un gaidām uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvošanu nākamajā pasaulē.

‍III Atanāsija ticības apliecība tika nosaukta Aleksandrijas ievērojamā baznīctēva un bīskapa Atanāsija vārdā, kurš visu savu dzīvi bija veltījis tam, lai Nīkajas ticības apliecība tiktu pieņemta visā kristīgajā pasaulē. Atanāzijas ticības apliecība ir kā Nīkajas ticības apliecības izvērsums, īpaši izceļot kristoloģiju. Šī ticības apliecība Rietumu kristietībā kļūst pazīstama no 5. gadsimta. īpašu ievērību un uzmanību tā iemanto viduslaikos, kad arī tiek minēta kā viena no ekumeniskajām ticības apliecībām:

Katram, kurš vēlas tapt svētlaimīgs, vispirms ir jābūt pareizai, kristīgai ticībai.
Tas, kurš to neuzskata par vajadzīgu, bez šaubām, nolemj sevi mūžīgai pazudināšanai.
Pareiza kopīga kristīgā ticība ir šī:

Mēs godājam vienu vienīgo Dievu trīsvienībā un trīsvienību vienā vienīgā dievībā, nesajaucot personas un neizmainot dievišķā pamata būtību.
Jo viena ir Tēva, otra – Dēla un trešā – Svētā Gara persona, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķā Būtne ir viena vienīga: līdzvērtīga godā un mūžīgā majestātē. Tāds, kāds ir Tēvs, ir Dēls un arī Svētais Gars.

Neradīts ir Tēvs, neradīts ir Dēls un neradīts ir Svētais Gars. Bezgalīgs ir Tēvs, bezgalīgs ir Dēls un bezgalīgs ir Svētais Gars. Mūžīgs ir Tēvs, mūžīgs ir Dēls un mūžīgs ir Svētais Gars. Tomēr nav trīs mūžīgu, bet tikai viens mūžīgs. Tāpat nav trīs neradītu un trīs bezgalīgu, bet tikai viens neradīts un viens bezgalīgs. Tā arī visvarens ir Tēvs, visvarens ir Dēls un visvarens ir Svētais Gars. Tomēr nav trīs visvarenu, bet tikai viens visvarenais. Tā Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs, Svētais Gars ir Dievs. Tomēr nav trīs Dievu, bet viens vienīgs Dievs. Tā Tēvs ir Kungs, Dēls ir Kungs un Svētais Gars ir Kungs. Tomēr nav trīs Kungu, bet viens vienīgs Kungs.

Tāpat kā kristīgā patiesība pieprasa mums atzīt katru personu atsevišķi par Dievu un Kungu, tā arī kopīgā kristīgā ticība aizliedz mums runāt par trim Dieviem vai Kungiem. Tēvu nav neviens darinājis, nedz radījis, nedz dzemdējis. Vienīgi Dēls ir no Tēva, ne darināts, ne radīts, bet piedzimis. Svētais Gars ir no Tēva un no Dēla, ne darināts, ne radīts, ne piedzimis, bet no tiem izejošs. Tātad ir viens vienīgs Tēvs, nevis trīs Tēvu, viens vienīgs Dēls, ne trīs Dēlu, viens vienīgs Svētais Gars, ne trīs Svēto Garu. Un šajā trīsvienībā neviens nav ne pirmais, ne pēdējais, neviens nav par otru ne lielāks, ne mazāks. Visas trīs personas savā starpā ir tikpat mūžīgas un tikpat vienlīdzīgas.
Katrā gadījumā, kā jau iepriekš sacīts, mums ir jākalpo trīsvienībai vienībā un vienībai trīsvienībā. Tam, kurš vēlas kļūt svētlaimīgs, ir jādomā par trīsvienību tieši tā. Bet, lai iegūtu mūžīgo svētlaimību, noteikti ir nepieciešama arī stingra ticība mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanai.

Pareiza ticība ir tā, ka mēs ticam un apliecinām, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir reizē Dievs un arī cilvēks. Viņš ir Dievs, piedzimis no Tēva pirms laiku iesākuma, un noteiktā laikā tapis par cilvēku no mātes miesām. Pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, kuram ir saprātīga dvēsele un cilvēciska miesa, no dievišķības puses līdzīgs Tēvam, bet no cilvēciskās puses – zemāks par Tēvu. Kaut arī Viņš ir kā Dievs, tā cilvēks, tomēr nekādā gadījumā nav divu Kristu, bet tikai viens vienīgs. Viņš nav viens vienīgs tādēļ, ka dievišķība būtu pārvērtusies par cilvēciskumu, bet gan tādēļ, ka Dievs ir pieņēmis cilvēka izskatu. Viņš caurcaurēm ir viens vienīgs; nevis tādēļ, ka abas būtības būtu sajauktas viena ar otru, bet gan tādēļ, ka tās veido vienu veselumu, vienu personu. Jo tāpat kā saprātīga dvēsele un miesa veido veselu cilvēku, tāpat arī Dievs un cilvēks ir viens vienīgs Kristus, kurš cieta mūsu grēku dēļ, nokāpa ellē, uzcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Tēva labās rokas un no turienes atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Viņa atnākšanas dienā visiem cilvēkiem būs miesīgi jāuzceļas no mirušajiem un jāatbild par saviem darbiem. Tie, kas darījuši labu, iemantos mūžīgo dzīvību, bet tie, kas darījuši ļaunu, – mūžīgo pazudināšanu. Tā ir pareiza, vispārēja kristīga ticība. Kas nopietni un neliekuļodams tai netic, nevar tikt glābts.